Citāts pārpublicēts no Tempress bloga, oriģinālsaite šeit.
Izglītotam cilvēkam ir grūti kontaktēties ar mazizglītotu kaut vai tikai uzskatu un dzīves vērtību dēļ. Savā darbā jau ikdienā redzu mazizglītotas ‘’sievietītes”, kas dzenas pēc naudas, lai pabarotu savus bērnus un samaksātu pārējos grašus rēķiniem un dzīvo no algas algā. Un katra vārda galā runājor ar personām lieto ”bļeģ” un tamlīdzīgus vārdus, jo kas ir ētika, pieklājība….to nepabaigtā pamatskolā neiemāca.
Vai arī viena mana vienaudze (arī 19 gadi) paspēja jau sataisīt sev bērnu un tagad staigā pa restorānu apkārt vemstīdamās un nīdod, ka nevar pastrādāt. Tas jau nekas, ka viņa nezina pat citu izsagāšanās veidu kā prezervatīvus un pateica, ka palika stāvoklī, jo ”netīšam tā sagadījās, jo pieaudzis cilvēks va pisties ar ko grib un viņai pohuj esot viss.” Un tikpat labi joprpjām smēķetavā paciņu dienā izpīpē, sakot, ka pohuj, gan jau bērnam nekaitēsost tik ļoti cik raksta blociņos. Ko par to var nodomāt? Gribas vienkārši pielikt pie deniņiem pirkstu un pagrozīt.
Nekāds skats uz nākotni. Tikai restorāns un cerība uz 5. algas datumu, kad beidzotvarēs sev nopirkt visu nepieciešamo..
Bārmeņ arī..cik gadus nav atsēdējuši 9.klasē, lidz beidzot knapi savilktiem galiem iestājušies arodskolā, lai vismaz būtu kkāds darbs. Paši apk;art staigā kā tikko apdirsušies un neapmierināti par jebko bezgala. Nedod dies`, ja atver vaļā savu rupjo muti. Un kā viņi (seviškiviens no viņiem) runā ar klientiem. ”Nu ko ta jūss` izdomāj, ko sūtīs`???? ”
Virtuves meitenes, kuras tādas 20 gadniecītes vēl vazājas pa restorāna telpām pludmales čibās un nošļukušas bikses…,kad attaisa savu muti, tad ka sāk dirst…riebīgi paliek vien uz tādiem radījumiem noskatīties, kur nu vēl sarunāties. Jo ja ko saka to nesaprot, vajag visu runāt tik vienkārši….nē nu baigā māka karbonādi uzcept…tas arī viss,ko jēdz..
Mans secinājums, kam tas vispār vajadzīgs? Savu dzīvi saskatīt tikai no minimālās algas algā, pabarot ”varzu” un strādāt apkalpojoša jomā un pienest citiem šķīvjus?
Metrople ir preztiža vieta, bet darbinieki ir atrasti pēc iespējas lielā ki salašņas. Tas šokē. šodien nodomāju, kā ŗikotos un strādātu Es, ja būtu kāda restorāna direktore. Noteikti darbā pieņemtu ar vidusskolas izglītību un labām angļu valodas zināšanām. Jo darbs ir ar sabiedrību un savu restorānu ir jāparāda no vislabākās puses un darbinieki ir viena no tām lietām, kas parāda restorāna gaišas un tumšas puses ar savu darbu un attieksmi….. Jo ko gan cilvēki vēlas ejot uz restorānu? Smalku apkalpošanu, garšigus ēdienus un par ekstrām ir gatavi maksāt vairāk, ja viņi saņem to labumu, kuru vēlas.
Vai šādiem cilvēkiem mēs atļausim būvēt savu nākotnes “gaismas pili”?
Šķiet tas savā krāšņumā atklāj problēmu, par kuru runāt esmu vēlējies jau sen.
Mēs vienmēr runājam par darba ražīgumu, gan politiskā gan sociālā līmenī, bet tā īsti pat neizprotot tā nozīmi. Latvijas interesēs nav darba ražīgums, kā to cenšas deklamēt valdošā iekārta, kas viennozīmīgi ir cilvēki neīstajā vietā, bet gan darba efektivitāte.
Mēs nemākam efektīvi izmantot to kas mums ir dabas dots, un tie ir izglītoti un strādāt griboši cilvēki, kam nākas “kļūt melniem un noputējušiem” jo neviens neprot viņus pareizi izmantot, jo viņi ir ticējuši šai valstij.
Tā visa vietā mēs balstamies uz apkalpojošo sektoru, kur maksājam neadekvāti lielu algu par nekā nedarīšanu cilvēkiem, kas, bieži vien, nav ieguvuši pat pamatizglītību, un, jebkurā gadījumā, slikti dara savu darbu. Neviens jaunietis nesēdēs skolas solā visas 12. klases, ja valsts līmenī nebūs motīvācijas, kas liks viņiem to darīt. (Nevis solijuma, bet gan pārliecības līmeņa apziņas ka darbavieta būs!)
Tikmēr cilvēki ar augstāko izglītību strādā “melnos darbus”, un valsts kā nemaina tā nemaina savas prioritātes. Kad beidzot šī valsts pavērs savas nogurušās lūpas un skaļi pateiks, ka vēlas, lai valsts amatos strādā cilvēki ar augstu atbildību un lielu zināšanu portfeli?
Krievijas eksprezidents Putina kungs, lai kāds mērglis viņš arī nebūtu jau 2006. gadā proklamēja, ka visas krievijas attīstības mērķis nr.1 ir nanotehnoloģijas, un šo tehnoloģiju ieviešana reālajā dzīvē. Tikmēr Latvijas Undiversitāte, katru dienu, saņem lūgumus no visas pasaules zinātniekiem piedalīties viņu nanotehnoloģiju projektos un eksperimentos, bet neviena dzirdoša auss no valdības puses nav iedevusi ne santīmu šo projektu attīstībai.
Neviens nekad nav teicis, ka Latvijas mērķis ir uzbūvēt miljardu ražotnes, bet kāpēc gan mēs nevaram pārdot tehnoloģijas un savas idejas, līdzīgi kā to reiz dar;ija austrumu valstis?
Ir skumji noskatīties kā valsts nākotne tiek aprakta pelniem. Vēl skumjāk ir noskatīties, kā to dara cilvēki, kam būtu jārūpējas par Latvijas attīstību. Cilvēkiem, kuriem valsts intereses būtu jāstāda augstāk par personisko labumu.
Latviju sagaida ne tikai smagā piezemēšanās ekonomikas sektorā, bet arī ļoti smags sagruvuma periods, ja vien mēs nesāksim rīkoties un izvirzīt īstās prioritātes un īstos mērķus.
Es ceru, ka šo lasīs dzirdīgas ausis, jo tas ir mūsu uzdevums mainīt šo valsti par labu mums. Saeimu ievēl Latvijas tauta. Tas tā, starp citu.
